Amanda

Mazā saulīte, Amandiņa ,man smaidīja jau pa gabalu, kad abas ar mammu tuvojās mūsu tikšanās vietai parkā. :) Ļoti komunikabla meitene, īsts saules stariņš. :) Turpinājumā Amandas mammas, Lauras, stāsts par viņas ceļu līdz savai Varavīksnei.

"Ar draugu nolēmām, ka vēlamies kļūt par vecākiem, ir pienācis laiks novīt savu ģimenes ligzdiņu. Pagāja divi mēneši un tests bija pozitīvs (kādus 5 testus uztaisīju). Nolēmu šo jauko ziņu pavēstīt savam draugam, nopirku skaistu kastīti, kur ielikt grūtniecības testu, grāmatu KOMANDIERTĒTIS un knupīti. Abi sēdējām mašīnā un es pasniedzu mazās dāvaniņas. Draugs bija priecīgs, sākām jau domāt - kas būs, kādus vārdiņus mēs vēlētos mazajam dot, kā mēs šos jaukos jaunumus paziņosim vecākiem. Pieteicos pie savas dakterītes, lai uzzinātu kā mūsu Kunkulītim iet. Pienāca vizītes diena, braucu ar draugu pie dakteres ar satrauktu sirsniņu. Braucot mašīnā teicu: “Man tāda tukšuma sajūta...”. Draugs noteica lai neuztraucos, ka viss ir kārtībā. Ar prieku un smaidu devos uz apskati, kad daktere mazo ieraudzīja savā monitorā, viņa satraukti noteica: “Nav labi”. Man jau sariesās acīs asaras. Bira kā pupas pār vaigu - “Kas noticis? Kā nav labi?”. Lika doties uz otru telpu, kur bija USG apskate, un viņa  man sāka stāstīt, ka sirdspukstu nav, būs jāveic tīrīšana. Es  vairs neko nedzirdēju, tikai raudāju, daktere paaicināja kabinetā manu draugu, lai pateiktu sliktos jaunumus. Kamēr dakterē klausījās, mans draugs knapi valdījās, es nespēju beigt raudāt. Izejot laukā no ārsta kabineta mans draugs sabruka, tādu es nebiju viņu redzējusi nekad. Man bija žēl mūsu Kunkulīša un arī drauga. Aizbraucot mājās ielīdu gultā un negribēju līst laukā, bet zināju ka man jāpasaka mammai. Pazvanot mammai, sabruku vēl vairāk, mamma steigšus atbrauca pie manis ar vecāko māsu, centās mani mierināt (mana mamma savās pirmajās dzemdībās zaudēja dvīnīšus). Atceros kā mazā māsa man zvanīja un  raudāja klausulē cenzdamies pateikt ko smieklīgu, lai es aizmirstos. Mani ļoti atbalstīja mana ģimene un draugi.

Man bija jānostaigā ar mazo puncī vēl trīs dienas līdz tīrīšanai (briesmīgs vārds). Braucām ar draugu pastaigāties, izvēdināt galvu un atvadīties no mazā Kunkulīša.
Tad pienāca rīts, kad man bija jādodas uz slimnīcu. Aizbraucot uz turieni, draugs cieši turēja manu roku, mamma arī bija līdzi. Briesmīgi man liekas tas, ka man slimnīcas dokumentos vajadzēja atzīmēt, ka piekrītu veikt abortu, bet kādu abortu, es nepiekrītu, es to nevēlos, es šo mazulīti ļoti vēlos. Tas bija ļoti sāpīgi. Dokumentus aizpildīju raudot, asaras lija aumaļām, un pildspalvas tinte izplūda uz lapas.
Un tad tas notika, zem vispārējās narkozes. Kad pēc tam pamodos, es raudāju jo likās ka esmu pievīlusi mazo Kunkulīti un savu draugu. Teicu ka vēlos doties mājās, slimnīcā es nespēju palikt, jo apkārt staigāja topošās māmiņas ar punčukiem un jaunās māmiņas laimīgas ar saviem mazuļiem, bet es te esmu lai manu Kunkulīti izņemtu. Ārsts nevēlējās laist, bet es nespēju palikt. Tā es devos mājās. Ģimenes ārste man iedeva slimības lapu, lai varu saņemties, jo nespēju loģiski padomāt, viss griezās ap mazo Kunkulīti, kuru biju zaudējusi.
Bija nepatīkami zvani no priekšniecības, lika man doties uz darbu jau nākamajā dienā pēc operācijas, uz ko atsaucās, ka viņai esot bijušas smagākas operācijas. Es uz darbu negāju kādas trīs nedēļas, jo nespēju.
Kad beidzot devos uz darbu, tad bieži raudāju naktsmaiņās, jo tas bija laiks, kad varēju gremdēties laikā kad mazais bija vēl punčukā.
Bija brīdis, kad man likās ka izšķiršos ar draugu, jo esmu pievīlusi viņu un atņēmusi viņam šo tik gaidīto mazulīti, pievīlusi gan viņu gan mazo... 
Un tad sākās mans darba maratons, ņēmu papildus maiņas lai man ir aizpildīts laiks, bija dienas kad no vietas strādāju 48h, tas bija traks laiks. Ar draugu atsvešinājāmies, nezināju ko darīt, kā to visu labot. Nonācu pie secinājuma, ka man jāpasaka Kunkulītim tas, ko neesmu pateikusi, tāpēc izlēmu, ka es uzrakstīšu viņam vēstuli, kurā lūgšu piedošanu par to, ka nespēju viņu iznēsāt, ka nebija iespējas paņemt viņu klēpītī un samīļot. Šī vēstule man bija ļoti emocionāla, grūti tajā brīdī atrast pareizos vārdus, ar kuriem izteikties. Vārdi brīžiem neloģiski, bet kurš tajā brīdī spēj loģiski domāt. Šo vēstuli iedevu izlasīt savam draugam un tas bija pagrieziena punkts mūsu attiecībām - viņš beidzot izteica savas sajūtas, sāpes un mēs kļuvām tuvāki. Mūsu attiecības palika ciešākas un stiprākas. Šad tad vēl pārlasu šo vēstulīti.
Pēc mēneša daktere teica ka viss ir labi sadzijis un varam mēģināt vēlreiz. Un tā pēc diviem mēnešiem, tieši 1.01.2018 es uztaisīju testu un tas bija pozitīvs, ar draugu bijām skeptiski noskaņoti, bet prieks lauzās ārā.
 Kad 2017
. gada Ziemassvētku vakarā devāmies uz Dievkalpojumu, kura laikā sakrātās emocijas nāca uz āru, es lūdzos, lai Dieviņš dod man iespēju pierādīt, ka varu būt laba mamma ka spēju iznēsāt mazo. Un mans lūgums tika uzklausīts.
Gaidīšanas laiks bija satraucošs, īpaši kad devāmies pie dakteres ar ziņu, ka tests ir pozitīvs. Kad izdzirdējām mazās sirsniņu, šoreiz raudāju aiz laimes, tā bija viena no laimīgākajām dienām manā mūžā. Katru vizīti es gaidīju ar nepacietību, lai tikai dzirdētu kā pukst manas meitiņas sirsniņa. Visu grūtniecības laiku dziedāju viņai dziesmiņas, draugs lasīja vakarā pasaciņas pirms miedziņa. Bija uztraukums visu laiku, jo brīžiem likās, ka meitiņa par maz kustas vai par daudz kustas. Bet viss noritēja labi un 08.09.2018 pasaulē nāca mūsu meitiņa - Amanda. Tā bija kā dāvana manam draugam. Jo 09.09. ir viņa dzimšanas diena.
Esam laimīgi par to, ka mums ir šis mazais brīnumiņš, kas mūsu dzīvi padarījis tik pozitīvu.
Lai arī 11 nedēļā mums nācās atvadīties no Kunkulīša, mēs zinām ka viņš sēž uz mākoņa maliņas un vēro mūs - mūsu mazais eņģelītis.
Šis pārdzīvojums mums lika saprast, ka esam viens otram un nekas nepadara stiprākus kā kopīgas bēdas. Tāpēc šī gada augustā mēs kļūsim par vienotu ģimeni ar vienu uzvārdu (red. piebilde - nu jau Latvijā ir kļuvis par vienu jauku ģimeni vairāk :)).
Ģimene ir spēks, prieks, laime un mīlestība!"