Tomass

Tomasiņš man likās tāds dikti nopietns puisis, taču uzreiz bija gatavs draudzēties un deva man roku, kad viņš tikko bija ieradies un es viņu aicināju tālāk istabā. :) Tomasa mammas stāsts mani aizkustināja līdz asarām, kad pirmo reizi to izlasīju un kārtējo reizi gribējās jautāt to neatbildamo "Kāpēc?".. 
Turpinājumā Tomasa mammas, Sintijas stāsts.
"Sāksim ar to, ka mēs par vecākiem kļuvām jau ātri. Kad beidzu 12.klasi manā izlaidumā mani jau sveica mana 2 mēnešus jaunā meitiņa ar mīļoto. Man tad bija 19.gadi un mīļajam 18.gadi. Bet ar to jau mūsu jaunība nebeidzās, mēs bijām laimīgi ar mūsu mazo princesi.
Kad meita paaugās gribēja brālīti. Es pati vienmēr, jau pirms meitas piedzimšanas, sapņoju, ka man būs kādreiz dēliņš Ronijs. Laikam ejot, neilgi pēc mana tēva bērēm es uzzināju, ka man zem sirsniņas maza sirsniņa pukst. Grūtniecība noritēja visādi. Divas reizes gulēju slimnīcā ar asiņošanu, tad vēl pāris reizes dēļ spiediena, jo man pašai ar to jau vairākus gadus ir problēmas. Tā gāja nedēļas un 24.nedēļā mēs uzzinājām, ka būs mums dēliņš - Ronijs. Tā skaistā rītā 2015.gada 14.aprīlī man negaidot pl. 7:00 man nogāja ūdeņi un cēlām māsu, lai abi ar tēti ved mani uz dzemdību nodaļu. Visu ceļu es biju laimīga un smējos, vēl apzvanīju visus tuvākos, ka viss notiek. Visi protams laimīgi, vēl piebilst, ka tev tūlīt jādzemdē, bet tu visu laiku smejies. Ronijs nāca pasaulē ar lielu smaidu manā sejā. Pulksten 13:21 viņš sāka savu dzīvi ārpus mana punča. Kādu brīdi viņam bija jāelpo skābeklis, jo nabas saite bija cieši ap kaklu un tikmēr ārsti cīnījās ar mani pāris stundas, jo nevarēja apturēt asiņošanu. Kad beidzot viss bija labi, mēs sākām dzīvi nu jau četratā. Dēliņš katru dienu ienesa neizsakāmi daudz laimes un prieka mūsu dzīvē. Augām un attīstījāmies, kā pēc grāmata. Sākām rāpot, sēdēt un celties kājiņās, visi kopā sagaidījām 2016. gadu un te pēkšņi, 8.janvārī, viss sākās. Naktī Ronijam sākās vemšana, pazuda apetīte, visu laiku miegains un vārgs. Nolēmām nākamajā dienā braukt uz bērnu slimnīcu Rīgā. Slimnīcā mūs ievietoja infekciju nodaļā, jo domāja, ka vemšanu izraisa kāds vīruss. Sāka laist mums sistēmas. Mums bija tikai nepilni 9 mēnesīši tai brīdī. 10.janvāra vakarā, svētdienā,  palaidām tēti pie radiem turpat Rīgā, bet tālu viņš netika. Zvanīju viņam raudādama, lai brauc atpakaļ, jo Ronijam sākās drausmīgi krampji. Visu nakti sēdējām un vērojām, uz maiņām gulējām, jo bija bailes.
Pirmdienas rītā mūs aizsūtīja pārbaudīt galviņu un ar to viss sākās. Dēliņam atklāja audzēju uz smadzeņu stumbra. Pat nezinām vai tas bija jau piedzimstot, vai kaut kad vēlāk. Audzējs bija ļoti, ļoti rets, agresīvs un tādā vietā, kur bīstami operēt. Operācija pēc operācijas, sākām ķīmiju, bet kļuva arvien sliktāk un sliktāk. Pilnīgi nekas nelīdzēja! Pēc biopsijas labā pusīte tika paralizēta ķermenītim, audzējs strauji auga un spieda uz punktiem, kas atbild par ķermeņa galvenajām funkcijām, sirsniņu, elpošanu, ķermeņa temperatūru. Barojām caur zondi viņu, visu laiku vemšana, krampji utt. Tā mēs cīnījāmies nepilnus 4 mēnešus. Sēdēju caurām dienām un naktīm pie gultiņas, dziedāju, runāju un mīļoju viņu, lai zin, ka esam blakus un ļoti mīlam viņu. Vienā dienā sanāca konsīlijs un mums atlika tikai būt blakus un gaidīt to dienu. Nosvinējām viņa pirmo dzimšanas dieniņu, bet viņš guļot komā nemaz nevarēja nogaršot savu pirmo torti, nopūst savu pirmo svecīti, apskatīt savas dāvanas. Sagaidījām māsas sesto dzimšanas dienu un 25.aprīļa rīts iesākās uz sliktas nots, jau agri no rīta es jutu, ka kaut kas nav labi, elpošana bija kļuvusi ļoti lēna un sirsniņa drausmīgi skrēja. Abi ar vīru nespējām vairs pagulēt un sēdējām vērojām monitorus. Pulksten 13:51 mūsu dēliņa mokas beidzās, viņš padevās tām mokām. Joprojām atceros tos drausmīgos pēdējos elpas vilcienus, aparātu pīkstoņas un to histēriju mūsu abu sejās, kā ausis aizspiedusi staigāju šurpu turpu. Visu laiku asaras un domas, ka viņš nekad neteiks mamma, nespers savus patstāvīgos pirmos solīšu, nekad kopā nedejosim, nekā tāda nebūs. Visgrūtākais brīdis bija kad aizveda mūs ar vīru mājās un kad izkāpām no mašīnas meita prasīja: “Mammu, a kur ir brālītis?” Pamats zem kājām pazuda.
Redzot Roniju baltā zārciņā, likās, ka viņš tikai saldi čuč. Nodzīvojis tikai 1 gadiņu un 11 dienas, tā īsti nemaz neuzzināja kā tas ir dzīvot. Es biju gatava atdot visu, lai tikai viņš dzīvotu!!
Visi atsāka savas gaitas, vīrs darbā un meita bērnu dārzā. Es caurām dienām gulēju un raudāju, dzīvoju uz nervu zālēm un miega zālēm, teicu man nekad vairs nebūs bērnu. Te pavisam negaidīti, pus gadu pēc Ronija nāves es uzzināju, ka atkal zem manas sirsniņas kāda maza sirsniņa pukst. Aizgāju pie ārsta un viss apstiprinājās. Man atkal sākās histērijas, teicu, ka negribu bērnu, neesmu gatava, bailes ir stiprākas par mani. Daktere aizsūtīja mājās un lika atnākt pēc divām nedēļām. Vīrs visu laiku uzstāja, ka mums vajag mēģināt, ka grib šo bērniņu un tā es pēc divām nedēļām aizejot pie ārsta teicu - lai notiek! Būs mums bērniņš! 13.nedēļā mēs uzzinājām, ka atkal būs puisītis un, ka daktere saskata patoloģiju smadzenītēs, bet lika nesatraukties un uzreiz nākamajā dienā sarunāja vizīti Rīgā ģenētikas centrā, kur daktere apstiprināja, ka viss tomēr ir labi. Ar atvieglojuma asarām es paliku mierīga un mīļotais, kurš bija līdzi. Spiediena un migrēnas dēļ mums sanāca dažas reizes atpūsties slimnīcā, bieži bija jābrauc uz ģenētikas centru pārbaudīties, lai novērstu visas iespējas un bailes, ka viss var atkārtoties. Viss noritēja labi un 31.jūlijā 2017.gadā ļoti strauji pulksten 7:43, 4.224 kg svarīgs un 57 cm garš pasaulē nāca Tomass. Māsa ar tēti to visu sagaidīja turpat slimnīcā aiz durvīm un pēc 2 stundām jau atkal visi bijām kopā četratā.
Nu jau mūsu varavīksnes dēliņam ir 2 gadiņi un es nespēju vārdos izteikt, cik ļoti esmu lepna ar viņu. Viņš nāca īstajā laikā un vietā, lai pierādītu man, ka dzīve turpinās, neskatoties uz visu kas piedzīvots. Lieki piebilst, ka Tomass mūs katru dienu piepilda ar laimi un neizsakāmu prieku.
Aizmirst to visu nekad nebūs iespējams, katru dienu atceros par savu eņģelīti, kurš nu jau 3 gadus sēž uz mākoņa maliņas un sargā mūs. Dzīvē nekas nav viegli, bet padoties nevar, ir jāsaņemas un jāiet uz priekšu!!"