Kristens nebija tajā labākajā omā, kad ieradās pie manis bildēties, bet dažas bildes mēs tomēr ar viņu sarunājām. :D Turpinājumā Kristena mammas, Sintas, stāsts par viņu ģimenes ceļu līdz mazajam priekšlaikus dzimušajam Varavīksnes bērniņam.
"Par to runāt vienmēr ir grūti, un būs, taču liekas, ka par to ir jārunā.
Kopā man bija 3 grūtniecības, bet tikai viens bērniņš - mans dēliņš, kurš piedzima šogad 4.maijā.
Pirmā grūtniecība atnāca negaidot, īsti nebiju tam gatava, taču, lai vai kā, nolēmu, ka ir pienācis laiks būt mammai. Nebija ne rīta nelabumu, ne arī kādi sarežģījumi. Gāju pie ārsta un katru reizi mājās nācu priecīga, jo viss bija labi. Arī toreiz man būtu bijis puisītis, precīzāk sakot bija puisītis. Tuvojās kārtējā pārbaude, taču divas dienas pirms, man sāka vilkt vēderu, un parādījās izdalījumi. Tā kā tā bija brīvdiena braucu uz dzemdību namu apskatīties kas notiek. Ārsti teica viss esot labi un tā varot būt, kad dzemde paplešas, sūtīja mājās ar noteikumu, ja sākas asiņošana, lai saucu ātros. Nakti nomocījos ar sāpēm, un no rīta braucu uz Stradiņiem. Protams tur man teica, ka vairs nekas neesot darāms un būs jādzemdē. Man tad bija tuvu 22 nedēļas. Dzemdēju... Bērniņš piedzima, taču viņš nesāka raudāt... Man jautāja vai vēlos paturēt bērniņu un atvadīties, protams, tā arī darīju. Raudāju, likās, ka mūžību. Esot atpakaļ mājās raudāju bieži, negribēju ne ēst, ne smaidīt, neko. Likās neviens mani nesaprot. Tajā dienā, šķiet, es iekšēji nomiru! Bija jātiek galā ar visu vienai, jāsakārto viss ar krematoriju utt. Pēc tā visa es vienkārši eksistēju, dzīvoju dienu pēc dienas, taču dzīves prieks man bija pazudis. Bērniņa pelnus vēl, liekas gadu, noturēju mājās uz plauktiņa. Es vienkārši nezināju kur tos likt, un kā gan es varu tos kaut kur izkaisīt, tas taču ir mans bērniņš, viņam būs auksti ārā....
Pēc pāris mēnešiem uzzināju, ka atkal esmu stāvoklī. Likās, ka parādījās jauna iespēja. Zelta maliņa manam skumju mākonim. Nomainīju ginekoloģi, arī tad sākumā viss bija labi, taču katru dienu dzīvoju iekšējās bailēs un skaitīju dienas, lai tiktu pāri 22 nedēļām. Diemžēl nesanāca, pēc kārtējās apskates 15/16 nedēļā atkal bija dzemdes kakla saīsināšanās draudi. Braucu uz Gaiļezeru, kur uzņemšanā mani apskatīja ārsts un es paliku pa nakti slimnīcā. Teica no rīta skatīsies, ja kakls nebūs vairāk pavēries, tad rīkosies atbilstoši situācijai. Protams nakti negulēju un jutu, ka arī šoreiz man nekas nesanāks nākošajā dienā mani apskatīja 4 ārsti, un visi kā viens apgalvoja, ka tur nekā nebūs. Ir jādzemdē. Iedeva pāris tabletes, lai izraisītu dzemdības un sākām... operāciju zālē nebija vietas, tāpēc sākām dzemdēt palātā. Atceros tikai, ka ārsts un māsiņas saskatījās un mani steidzami aizveda uz operāciju zāli. Tur jau bija anesteziologs, pārjautāja ierastos jautājumus un tālāk vairs neko neatceros. Viss notika tik ātri... kā uzzināju pēc tam, esot placenta iznākusi, bet bērniņš palicis iekšā. Sākusies spēcīga asiņošana vēderā. Pāris dienas pēc tam staigāju kā pa miglu. Nevarēju saprast savas izjūtas. Tukšums, smagums krūtīs...skumji. Zinu tikai to, ka šī reize bija mazliet vieglāka, jo bērniņu pat neredzēju, taču ik reizi kad iedomājos, kā viņu vilka ārā, kur pēc tam lika utt, nevaru noturēt asaras. Es nezinu otrā bērniņa dzimumu, taču sirds man saka, ka tā bija meitiņa.
Pēc tā visa centos atkal atgūties. Gāju pie savas dakterītes, mēģinājām saprast, kas ar mani nav tā kā vajag. Visi rādītāji - ģenētikas, pataloģijas utt... nekas no tā man neapstiprinājās. Bija jānodod analīzes katru mēnesi, pēc ikmēneša cikla. Tuvojās pēdējā reize, kad jānodod analīzes, taču ar draugu mazliet “paslīdēja” kāja. Nenoturējāmies. Uzreiz pēc tam izdzēru SOS tableti, jo man bija svarīgi noskaidrot vai tiešām man nekas nekaiš.
Aizgāju pie ārsta un nu... Viņa saka, ka esmu stāvoklī. Neticu savām acīm. Nezinu ko iesākt, vai gribu kārtējās sāpes. Galvā domas par abortu, par to, kas un kā būs. Taču daktere saka, nekādā gadījumā nedrīkstu taisīt abortu, jo, iespējams, tad nekad nebūšu mamma. Abas izlēmām, kā būs tā būs. Gāja dienas un es sākumā pat nedomāju par to cik daudz laiks pagājis, taču smadzenes pašas reiz pa reizei atgādināja, ka vajag tikt pāri konkrētam termiņam, tikmēr nevar atslābt.
13. Nedēļa un kakls atkal saīsinās, saņemu nosūtījumu uz kakla nošūšanu. Dodos uz Gaiļezeru un tur mani sagaida nepatīkama uzņemšana. Pāris vārdos sakot mani noveda līdz histērijai. Man nevarot palīdzēt, ir taču piektdiena un ko es te iedomājos. Tādas procedūras taisīja tikai PSRS laikos utt. Protams raudāju un nezināju ko iesākt. Zvanīju dakterei, mammai, draugam. Es nezināju kur likties.
Pēc dakteres ieteikuma devos uz Stradiņiem. Uzņemšanā mani uzņēma, taču teica, ka tas neesot akūts gadījums. Beigu beigās uzveda uz ginekoloģijas nodaļu, paskatījās un sūtīja mājās. Uz pirmdienu bija sarunāta operācija kakla nošūšanai. Operācija tika veikta janvāra beigās un no tās dienas es gulēju mājas uz gultas. Nekur daudz nekustējos, darīju visu, kas jādara, lai saglabātu savu bērniņu.
Biju jau garām 22 nedēļām, sirds palika nedaudz vieglāka. Pati paliku mierīgāka, runājos ar bērniņu, jutu kā spārdās manā puncī līdz vienu rītu, bija jokainas sajūtas. It kā vajag uz labierīcībām, taču nekas tur īsti nav. Sazvanījos ar dakteri un braucu uz Stradiņiem ar iespējamiem augļūdeņu noplūdes draudiem. Draudi apstiprinājās. Mani atstāja slimnīcā. Kā es smejos likteņa ironija, ka mani ielika tajā pat pirmsdzemdību palātā, kur biju ar pirmo bērniņu. Tālu nostūrī, pie intensīvās terapijas. Tikai šoreiz sirds bija satraukta, bet reizē mierīga. Nogulēju ar tekošiem ūdeņiem 3 nedēļas. Bija jau 28 nedēļas un pāris dienas. Visi sāni sāpēja, jo nogulēti. Mazkustīgi gulēju no janvāra tomēr. 2.05 naktī sākās sāpes. Atvērums jau bija 3 cm. dzemdību zālē, ar sāpēm nogulēju līdz rītam. Pēc tam arī visu dienu ar neregulārām kontrakcijām. Diena bija interesanta. Saule, lietus, krusa, sniegs. Tajā dienā bija viss. Tomēr tā nebija diena, kad dēls gribēja nākt šajā pasaulē. Uz nakti aizgāju uz palātu, tur mīkstāka gulta (:D) un te jau pienāca 4.05 pusdienlaiks. Sākās spēcīgas kontrakcijas, atkal jau biju dzemdību zālē un te nu viņš bija 20:00 vakarà man piedzima dēls. Sākumā neraudāja, es lūdzu Dievu un tad ar pāris pliķiem pa dupsi viņš sāka raudāt. Uz īsu mirkli man ļāva uz viņu paskatīties, jo bija jānes uz intensīvo terapiju uz inkubatoru. Ticiet vai nē šādu skatu es redzēju sapnī, kad biju otrajā mēnesī, kā man parāda manu tumšmataino puisīti un aiznes. Arī viņa vārdiņu es nosapņoju.
Kopā man bija 3 grūtniecības, bet tikai viens bērniņš - mans dēliņš, kurš piedzima šogad 4.maijā.
Pirmā grūtniecība atnāca negaidot, īsti nebiju tam gatava, taču, lai vai kā, nolēmu, ka ir pienācis laiks būt mammai. Nebija ne rīta nelabumu, ne arī kādi sarežģījumi. Gāju pie ārsta un katru reizi mājās nācu priecīga, jo viss bija labi. Arī toreiz man būtu bijis puisītis, precīzāk sakot bija puisītis. Tuvojās kārtējā pārbaude, taču divas dienas pirms, man sāka vilkt vēderu, un parādījās izdalījumi. Tā kā tā bija brīvdiena braucu uz dzemdību namu apskatīties kas notiek. Ārsti teica viss esot labi un tā varot būt, kad dzemde paplešas, sūtīja mājās ar noteikumu, ja sākas asiņošana, lai saucu ātros. Nakti nomocījos ar sāpēm, un no rīta braucu uz Stradiņiem. Protams tur man teica, ka vairs nekas neesot darāms un būs jādzemdē. Man tad bija tuvu 22 nedēļas. Dzemdēju... Bērniņš piedzima, taču viņš nesāka raudāt... Man jautāja vai vēlos paturēt bērniņu un atvadīties, protams, tā arī darīju. Raudāju, likās, ka mūžību. Esot atpakaļ mājās raudāju bieži, negribēju ne ēst, ne smaidīt, neko. Likās neviens mani nesaprot. Tajā dienā, šķiet, es iekšēji nomiru! Bija jātiek galā ar visu vienai, jāsakārto viss ar krematoriju utt. Pēc tā visa es vienkārši eksistēju, dzīvoju dienu pēc dienas, taču dzīves prieks man bija pazudis. Bērniņa pelnus vēl, liekas gadu, noturēju mājās uz plauktiņa. Es vienkārši nezināju kur tos likt, un kā gan es varu tos kaut kur izkaisīt, tas taču ir mans bērniņš, viņam būs auksti ārā....
Pēc pāris mēnešiem uzzināju, ka atkal esmu stāvoklī. Likās, ka parādījās jauna iespēja. Zelta maliņa manam skumju mākonim. Nomainīju ginekoloģi, arī tad sākumā viss bija labi, taču katru dienu dzīvoju iekšējās bailēs un skaitīju dienas, lai tiktu pāri 22 nedēļām. Diemžēl nesanāca, pēc kārtējās apskates 15/16 nedēļā atkal bija dzemdes kakla saīsināšanās draudi. Braucu uz Gaiļezeru, kur uzņemšanā mani apskatīja ārsts un es paliku pa nakti slimnīcā. Teica no rīta skatīsies, ja kakls nebūs vairāk pavēries, tad rīkosies atbilstoši situācijai. Protams nakti negulēju un jutu, ka arī šoreiz man nekas nesanāks nākošajā dienā mani apskatīja 4 ārsti, un visi kā viens apgalvoja, ka tur nekā nebūs. Ir jādzemdē. Iedeva pāris tabletes, lai izraisītu dzemdības un sākām... operāciju zālē nebija vietas, tāpēc sākām dzemdēt palātā. Atceros tikai, ka ārsts un māsiņas saskatījās un mani steidzami aizveda uz operāciju zāli. Tur jau bija anesteziologs, pārjautāja ierastos jautājumus un tālāk vairs neko neatceros. Viss notika tik ātri... kā uzzināju pēc tam, esot placenta iznākusi, bet bērniņš palicis iekšā. Sākusies spēcīga asiņošana vēderā. Pāris dienas pēc tam staigāju kā pa miglu. Nevarēju saprast savas izjūtas. Tukšums, smagums krūtīs...skumji. Zinu tikai to, ka šī reize bija mazliet vieglāka, jo bērniņu pat neredzēju, taču ik reizi kad iedomājos, kā viņu vilka ārā, kur pēc tam lika utt, nevaru noturēt asaras. Es nezinu otrā bērniņa dzimumu, taču sirds man saka, ka tā bija meitiņa.
Pēc tā visa centos atkal atgūties. Gāju pie savas dakterītes, mēģinājām saprast, kas ar mani nav tā kā vajag. Visi rādītāji - ģenētikas, pataloģijas utt... nekas no tā man neapstiprinājās. Bija jānodod analīzes katru mēnesi, pēc ikmēneša cikla. Tuvojās pēdējā reize, kad jānodod analīzes, taču ar draugu mazliet “paslīdēja” kāja. Nenoturējāmies. Uzreiz pēc tam izdzēru SOS tableti, jo man bija svarīgi noskaidrot vai tiešām man nekas nekaiš.
Aizgāju pie ārsta un nu... Viņa saka, ka esmu stāvoklī. Neticu savām acīm. Nezinu ko iesākt, vai gribu kārtējās sāpes. Galvā domas par abortu, par to, kas un kā būs. Taču daktere saka, nekādā gadījumā nedrīkstu taisīt abortu, jo, iespējams, tad nekad nebūšu mamma. Abas izlēmām, kā būs tā būs. Gāja dienas un es sākumā pat nedomāju par to cik daudz laiks pagājis, taču smadzenes pašas reiz pa reizei atgādināja, ka vajag tikt pāri konkrētam termiņam, tikmēr nevar atslābt.
13. Nedēļa un kakls atkal saīsinās, saņemu nosūtījumu uz kakla nošūšanu. Dodos uz Gaiļezeru un tur mani sagaida nepatīkama uzņemšana. Pāris vārdos sakot mani noveda līdz histērijai. Man nevarot palīdzēt, ir taču piektdiena un ko es te iedomājos. Tādas procedūras taisīja tikai PSRS laikos utt. Protams raudāju un nezināju ko iesākt. Zvanīju dakterei, mammai, draugam. Es nezināju kur likties.
Pēc dakteres ieteikuma devos uz Stradiņiem. Uzņemšanā mani uzņēma, taču teica, ka tas neesot akūts gadījums. Beigu beigās uzveda uz ginekoloģijas nodaļu, paskatījās un sūtīja mājās. Uz pirmdienu bija sarunāta operācija kakla nošūšanai. Operācija tika veikta janvāra beigās un no tās dienas es gulēju mājas uz gultas. Nekur daudz nekustējos, darīju visu, kas jādara, lai saglabātu savu bērniņu.
Biju jau garām 22 nedēļām, sirds palika nedaudz vieglāka. Pati paliku mierīgāka, runājos ar bērniņu, jutu kā spārdās manā puncī līdz vienu rītu, bija jokainas sajūtas. It kā vajag uz labierīcībām, taču nekas tur īsti nav. Sazvanījos ar dakteri un braucu uz Stradiņiem ar iespējamiem augļūdeņu noplūdes draudiem. Draudi apstiprinājās. Mani atstāja slimnīcā. Kā es smejos likteņa ironija, ka mani ielika tajā pat pirmsdzemdību palātā, kur biju ar pirmo bērniņu. Tālu nostūrī, pie intensīvās terapijas. Tikai šoreiz sirds bija satraukta, bet reizē mierīga. Nogulēju ar tekošiem ūdeņiem 3 nedēļas. Bija jau 28 nedēļas un pāris dienas. Visi sāni sāpēja, jo nogulēti. Mazkustīgi gulēju no janvāra tomēr. 2.05 naktī sākās sāpes. Atvērums jau bija 3 cm. dzemdību zālē, ar sāpēm nogulēju līdz rītam. Pēc tam arī visu dienu ar neregulārām kontrakcijām. Diena bija interesanta. Saule, lietus, krusa, sniegs. Tajā dienā bija viss. Tomēr tā nebija diena, kad dēls gribēja nākt šajā pasaulē. Uz nakti aizgāju uz palātu, tur mīkstāka gulta (:D) un te jau pienāca 4.05 pusdienlaiks. Sākās spēcīgas kontrakcijas, atkal jau biju dzemdību zālē un te nu viņš bija 20:00 vakarà man piedzima dēls. Sākumā neraudāja, es lūdzu Dievu un tad ar pāris pliķiem pa dupsi viņš sāka raudāt. Uz īsu mirkli man ļāva uz viņu paskatīties, jo bija jānes uz intensīvo terapiju uz inkubatoru. Ticiet vai nē šādu skatu es redzēju sapnī, kad biju otrajā mēnesī, kā man parāda manu tumšmataino puisīti un aiznes. Arī viņa vārdiņu es nosapņoju.
Nu tā sākās mūsu ceļš ar manu tumšmataino puisīti. Priekšlaikus dzimušo varavīksnes bērniņu. Protams tālāk ir ne mazāk sāpīgs stāsts par intensīvo terapiju, Bērnu klīnisko slimnīcu, manu gandrīz nervu sabrukumu, taču tas jau ir cits stāsts."
