Mateo
Mateo pie manis ieradās ciemos no otras Latvijas malas, lai dalītos savos burvīgajos smaidos. :) Turpinājumā Mateo mammas, Noras, stāsts par to, kā viņa satika savu Varavīksni. :)
"Dzīvē daudz esmu ieguvusi no citu cilvēku pieredzes stāstiem, tādiem īstiem dzīves notikumiem un sajūtām. Ļoti cienu atklātu dalīšanos. Tas mani iedvesmo dalīties arī ar savu ikdienu, sajūtām un pieredzi.
Man ir ļoti mīlošs un gādīgs vīrs, pirmo reizi mēs kļuvām par vecākiem tieši 2014.gada vidū, 1.jūlijā dēlam Artusam. Laiks ritēja, Artuss auga un mēs sākām domāt par otru bērnu. Palikt stāvoklī atkal bija ļoti īpaši, jo tik daudz skaista bija piedzīvots un zināms un nu tas notiek vēlreiz. Es ķermeniski ļoti ātri jūtu grūtniecību un vienmēr ir bijusi cieņa pret cilvēku, kaut viņam ir tikai dažas nedēļas zem manas sirds. Es sāku domās runāties ar viņu, rēķināties un nākotnes plānos jau viņš bija neatņemama sastāvdaļa. Arī lielais brālis uzzināja jaunumus. Viss tik normāli un skaisti! Līdz kādā naktī es devos uz slimnīcu dēļ nelielas asiņošanas. Bija uzsnidzis mazs pirmais sniedziņš. Manā klēpī momentā iezagās bailes! Gaidīšana, neziņa, asaras, vientulības sajūta. Tikai nākošajā dienā es uzzināju, ka grūtniecība ir beigusies. Tā notiekot. Esmu vēl jauna. Man bērni vēl noteikti būs. Tā man teica. Kā pa miglu es pavadīju dažas dienas slimnīcā, likās kā murgs, ne realitāte. Ļoti izteikti atceros vientulības sajūtu un apjukumu.
Laiks ritēja, sāpes mazinājās. Drīz jauna, maza dzīvība atkal uzsāka savu dzīvi manā puncī. Jā, mazliet bailīgi, bet biju pārliecināta, ka pieredzi, zaudējot bērniņu, esmu guvusi un vēlreiz tas noteikti neatkārtosies. Ultrasonogrāfija apliecināja, ka sirsniņa pukstēja un viss ir ļoti, ļoti labi. Es biju laimīga. Mēs sākām gaidīt mūsu mazulīti un viss likās, ka nokārtojas. Ritēja pirmā trimestra nedēļas viena pēc otras, līdz kādā dienā sākās asiņošana... Šoks, bailes, neticība un cerība reizē. Atceros, cik ļoti es raudāju! Centos valdīties Artusa dēļ, bet nespēju. Viņš nobijies sēdēja man blakus, centos paskaidrot, ka bēbītis manā vēderā iespējams nejūtas labi, ka mēs sagaidīsim tēti un tad aizbraukšu pie daktera televizorā paskatīties. Nokļuvu slimnīcā. Dažādu apstākļu dēļ, bija jāgaida divas dienas līdz tiku līdz ultrasonogrāfijai. Tā neziņa bija mokoša un gandrīz neizturama, bija jāpaliek slimnīcā, jo svarīgi bija gulēt un nesatraukties. Lieki piebilst, ka biju šausmās. Aiz loga sniga lielas pavasara sniega pārslas. Visu laiku duāla sajūta – neticība, ka viss beidzies, tad atkal milzu pārliecība, ka viss izdosies un turpināsies, tā 100 reizes dienā. Ultrasonogrāfijā apstiprinājās sliktākais scenārijs.
Es nespēju aptvert notiekošo un vienīgais ko zināju un jutu, ka man ir jātiek mājās un tīrīšanu es negribu vēlreiz piedzīvot. Pēdējiem spēkiem centos runāt ar ārstu par dabisku tīrīšanos. Atbalstu slimnīcā un arī pie savas dakteres nesaņēmu, no slimnīcas aizlaidos. Es jutos tik nepareiza, neriktīga, netīra, vainoju sevi un citus. Atkal no slimnīcas iziet vienai pašai. Šo sajūtu es nekad neaizmirsīšu. Sāpošu sirdi un tukšu klēpi.
Tagad atskatoties varu teikt, ka pašai pieņemt lēmumu ir bijis milzīgs pagrieziena punkts manā dzīvē un tajā brīdī, kad izgāju pa slimnīcas durvīm, es aizgāju pa savu ceļu. Ceļu, kas ļāva man dziedināties un gūt milzu ticību savai iekšējai pasaulei un sajūtām. Jau tajā pašā dienā atradu atbalstu un saņēmu visu informāciju, lai mierīgi visi procesi noritētu paši. Bija brīdis, kad es pilnā nopietnībā domāju, ka vairāk bērnus negribēšu, jo likās, ka vēl vienu reizi neizturēšu, ja kas neizdosies.
Es lūdzu palīdzību, saņēmu atbalstu, devu sev laiku, noticēju sev un savam ķermenim, uzdrošinājos un, kad biju gatava, manā puncī notika brīnums. Šo brīnumu jūs redzat bildēs. Viņu gaidot es stājos pretī savām bailēm un tajā pašā laikā iemācījos paļauties un uzticēties dabai.
Ar Mateo aci pret aci satikāmies pavasara pilnbriedā, maijā, plānotās ģimenes mājdzemdībās. Šis puisēns ir ienesis lielu mieru manā sirdī un mūsu ģimenē kopumā. Māca mums pašpietiekamību un demonstrē apmierināta cilvēka būtību. Esmu ļoti augusi kā personība, lai gan mācību stundas ir bijušas ļoti grūtas un sāpīgas. 5 gadu laikā 4 grūtniecības un divi bērni mājās. Katru reizi, kad snieg sniegs lielām pārslām, es iedomājos par saviem bērniem, kaut ko redzamu un skaistu, bet tajā pašā laikā netveramu siltām rokām.
Šobrīd viss notikušais liekas vērtīgs un esmu bez gala pateicīga pieredzei. Puzles gabaliņi ir salikušies un izveidojuši skaistu attēlu, skaistu varavīksni, ko redzat zemāk!"
Ja vēlies dalīties ar savu Varavīksnes bērna stāstu un dāvanā saņemt mini fotosesiju savam mazulim, raksti man uz ligaminalto@inbox.lv. :)
