Adele
Ar Adeles mammu es iepazinos aptuveni 7 gadus atpakaļ. Mēs abas teju vienlaikus gājām cauri sēru procesam pēc mazulīša zaudējuma. Es atceros, ka raudāju laimes asaras, kad uzzināju, ka Adele ir pieteikusies. :) Viņai ir tik dziļas acis, tādas viedas, it kā viņa zinātu visus pasaules noslēpumus..
Turpinājumā Adeles mammas Agnetas stāsts par ceļu līdz savai Varavīksnei.
"Bērni, mūsu meitenes, pie mums ir nākušas tad, kad pašas to gribēja. Neviena netika kā īpaši plānota, noteiktā gada laikā vai horoskopā paredzēta. Viņas vienkārši ieradās un šķiet, ka visas pat visnepiemērotākajos mirkļos. Taču pirmais šoks vienmēr nekavējoties pārauga priekā un lielas laimes gaidās.
Vecākā meita pieteicās, kad vīrs tikko kā bija devies militārā misijā uz Irāku. Tā pagāja mana grūtniecība – es gaidīju bērnu un mīļoto no kara darbības zonas. Ļoti uztraucos par abiem un abus laimīga sagaidīju. Otrā meita par savu klātbūtni paziņoja, kad vecākajai bija nedaudz vairāk kā gads. Satraucos, jo nebija tā plānots, bet uzreiz iemīlēju savu decembra sniegpārsliņu. Es arī uzreiz zināju, ka tā ir vēl viena meitene zem manas sirds.
Gāja gadi un mēs vienkārši dzīvojām – bez lieliem mērķiem, bet ar skaistiem ikdienas prieciņiem. Meitenes auga, plānojām skolas gaitas. Ik pa laikam iezagās doma par vēl vienu mazuli, bet tā īsti līdz galam vēl nebijām noformulējuši šo vēlmi – likās, ka varbūt pietiek ar divām meitenēm, tai pašā laikā sirds alka pēc vēl viena. Trešā meita pieteicās pati šajā pārdomu laikā.
Atšķirībā no iepriekšējām, šī grūtniecība bija tiešām grūta. Jau no paša sākuma dažādas problēmas, slimnīcas, dažādas prognozes. Diezgan agri uzzināju, ka gaidāma meitiņa, pamazām sākām gādāt mazulim nepieciešamās lietas. Apmēram grūtniecības vidū uzzināju, ka mazajai ir ķirurģiskas problēmas, kas gan ar operāciju uzreiz pēc dzimšanas ir atrisināmas. Manāmi sašļuku, pārdzīvoju, uztraucos, bet ārstiem bija konkrēts rīcības plāns, un es uz to paļāvos, patiešām no sirds ticēju, ka viss būs labi.
Sākoties dekrēta laikam, atsākās arī dažādas veselības problēmas, atkal asiņošanas, ik pa laikam uzturēšanās slimnīcā. Pēdējo reizi, kad nokļuvu slimnīcā, es jau laikam jutu, ka varētu arī nebūt labi. Bija 33.grūtniecības nedēļa un mazā bija nolēmusi steigties.
Es klusi raudāju visu ķeizargrieziena laiku, es lūdzu Dievu, lūdzu palīdzēt savu mirušo tēvu, es lūdzos, lai laiks apstājās. Laiks nestājās, meitiņa piedzima ar klusiem, bet diezgan uzstājīgiem kliedzieniem. Es joprojām šo skaņu atceros. Viņa tika ātri aizvesta prom un jau tajā pašā vakarā nonāca Bērnu slimnīcā. Tika plānota viņas dzīvībai tik nepieciešamā operācija. Operācija notika un tā bija veiksmīga, mēs bijām priecīgi, pacilāti un tāpat arī ārsti. Bet... tās dienas vakarā meitiņa nomira. Viņa aizgāja klusi un mierīgi, aizmigusi un nebija nekā reaģējusi pie reanimēšanas pasākumiem. Viņa negribēja cīnīties.
Tālākos notikumus atceros kā pa miglu. Zinu tik to, ka baidījos aizmigt un pēc nomierinošu zāļu devas pamostoties un aptverot, kas noticis, tūlīt pat sāku raudāt. Atceros, ka paši vedām mazo zārciņu uz kapiem, un es domāju, ka tas ir vienīgais brauciens mums visiem kopā un mašīnā nav mazuļa auto krēsliņš, bet gan mazs, balts zārciņš. Atceros, kā vīrs nesa zārku kā mazuli rokās un es atkal raudāju, jo viņš taču nesa mūsu bērniņu. Atceros, ka neaptvēru, kā spēšu turpināt tālāk... KĀ????
Es vispār neatceros sevi kādu gadu pēc notikušā, es vienkārši eksistēju, kaut kā tiku galā ar absolūto minimumu, darīju to, kas jādara, vilku sevi ārā no purva kā Minhauzens aiz matiem, bet man tas diez ko nesanāca. Atceros, ka bija pagājis kāds pusotrs gads un es pati brīnījos, kad piefiksēju sevi smejamies, smiekli skanēja tik neierasti savādi.
Brīžiem runājām par vēl vienu mēģinājumu, lai būtu mazulis, it kā to gribēju, bet vienlaicīgi bija tik ļoti bail. Tik bail, ka kaut kas nebūs labi, ka neizdosies, ka atkal sāpēs tikpat nežēlīgi. Tad atkal bija bail pat par to iedomāties. Un tā visu laiku kā amerikāņu kalniņos – brīžiem gribās tik ļoti, ka netiec ar sevi galā, bet vienlaicīgi tik ļoti bail, ka labāk neriskēt...
Adele, protams, pieteicās tad, kad to vismazāk gaidīju, patiesībā atkal ļoti pat nepiemērotā brīdī! Tieši 18.novembrī, kamēr vīrs ar meitām vēroja militāro parādi Krastmalā, es vēroju mazu sarkan-balt-sarkanu karodziņu grūtniecības testā. Grūtniecība nemaz nebija grūta. Tikai man tik ļoti, ļoti bija bail. Gāju uz 1.skrīningu un vēl ārsta uzgaidāmajā telpā mēģināju sev iestāstīt, ka esmu to visu izdomājusi. Tik ļoti bija bail, ka nebija pat drosmes uzzināt mazuļa dzimumu. Patiesībā bija bail pieķerties jebkurai domai par veiksmīgu iznākumu, lai tikai nesāpētu tik ārprātīgi, kā bija jau sāpējis. Grūtniecību pavadīju kā strauss ar galvu smiltīs. Beigās pat vecākā meita man atļāvās aizrādīt, ka ir pēdējais laiks sakārtot dzemdību somu. Bet es patiešām baidījos ļauties laimei un nākotnei.
Adele piedzima veselīga un burvīga. Mēs visi viņu dievinājām un turpinām to darīt. Mēs sākumā pat strīdējāmies, uz kura viņa gulēs savu vakara snaudienu, kurš stums ratus, kurš izvilinās viņas burvīgāko smaidu. Nezinu, vai es apzināti ļāvos laimei, bet es dzīvoju un baudīju viņas sabiedrību. Bija vienalga, kāds režīms, cikos iet gulēt, vai laikā ēd, tam nebija būtiskas nozīmes, es vienkārši baudīju to, ka viņa man ir.
Es baudu joprojām, iespējams, ka esmu vispielaidīgākā tieši attiecībā uz viņu, un viņa var savā bērna veidā ar mani manipulēt it visās nozīmēs, bet man ir vienalga, kā tas izskatās no malas. Esmu tik laimīga, ka viņa mums ir. Citreiz abas laiskojamies pa gultu un es viņai saku: “Tu mana!” un viņa šķelmīgi uzsvērtā veidā lēnām atkārto: “Tu mana.” Un smaida savu atbruņojošo smaidu. Mana un kopā ar mani, mans mazais puķu zirnis, jo dzimusi jūlijā, puķu zirņu laikā. Un gluži kā pasakā par garo pupu, es ar sava puķu zirņa palīdzību no emocionālas elles nokļuvu debesīs, atkal spēju būt laimīga, priecāties un smaidīt.
Es apzināti negribēju, lai viņa būtu ielāps uz manas brūces, bet tā ir un arī nav vienlaicīgi. Es apzinos, ja man būtu mana trešā meitiņa, tad man nebūtu Adeles, bet vienlaicīgi esmu tik laimīga un pateicīga, jo man ir Adele – tik gudra, mīļa, mana labākā draudzene, MANA!
Es sev solīju, ka nedomāšu, kāda būtu trešā meitiņa, ka neprātošu, nesalīdzināšu. Solījumu nav iespējams izpildīt. Es ik pa laikam domāju par viņu. Sākumā ļoti bieži, ar laiku arvien retāk. Ir pagājuši jau gandrīz 7 gadi... mēs postos skolai, viņai būtu tie smieklīgi lielie, īstie zobi, mēs mīļi par viņu smietos, viņa uzmestu lūpu... Es nevaru par to nedomāt. Viņa bija tik skaista, tik ļoti mana... gluži kā visas manas meitenes.
Sākumā braucu uz kapiem bieži, tagad retāk, bet kopiņa vienmēr ir sakopta un skaista. Esmu pateicīga, ka mums ir šī vieta, kur viņu sastapt. Reizēs, kad ir bijis ļoti smagi, pirmā, pie kā esmu devusies, ir viņa – esmu braukusi uz turieni gaudodama balsī mašīnā, jo man viņas tik ļoti pietrūkst, esmu bijusi pie viņas naktī vai darba dienas pusdienas laikā, kad ir bijis tik smagi, ka neatrodu sev vietu. Esmu stāvējusi tur un mēģinājusi viņai jautāt par savas dzīves virzienu, esmu klusi šņukstējusi un stāstījusi, cik grūti man iet, abas kopā ar Adeli esam tur skaisti visu sagrābušas un lēnām rindojušas sveces, lai deg visu nakti.
Viņa tik un tā ir mana, lai gan nav blakus, es viņu mīlu tikpat stipri, kā visas savas meitenes un zinu, ka reiz būsim kopā un varēšu viņu paņemt rokās vai klēpī, pielikt savu vaigu viņas galvai un just, ka tieši šī mīlestība ir stiprāka par it visu citu pasaulē. “Tu mana!”
Ja vēlies dalīties ar savu Varavīksnes bērna stāstu un dāvanā saņemt mini fotosesiju savam mazulim, raksti man uz ligaminalto@inbox.lv. :)
