Ance
Ancīte man jau no sākta gala ir bijusi ļoti īpaša jaunkundze, jo ir manas Alises dzimšanas dienas māsa, viņas ir dzimušas ar 6 h un 20 min starpību. 
Fotosesijas diena mums nesolījās jauka, jo vēl iepriekšējā dienā laika prognoze solīja lietu visu dienu, taču tas atkāpās un mēs nolēmām riskēt. Pa ceļam uz fotosesiju es paguvu salīt, taču, kad ieradāmies, pat uzspīdēja saule, sabildējāmies burtiski 20 minūtēs un sāka atkal smidzināt no gaisa. Labi, ka izlēmām ielīst blakus esošajā āra kafejnīcā zem jumtiņa uz kafiju, jo tūlīt pēc tam sāka stipri līt. Un mums pat paveicās ieraudzīt varavīksni debesīs. Cik zīmīgi, vai ne? :) Turpinājumā Ances mammas, Kristīnes, stāsts par to, kā viņa satika savu Varavīksni.
"Nezinu kā iesākt savu/mūsu stāstu. Līdz šim nekad nebiju to likusi uz papīra, izteikusi skaļi. Pašreiz, ar skaidru galvu domājot, esmu pateicīga par doto pieredzi, lai cik smaga tā nebūtu, jo esmu šeit un tagad, 2 brīnišķīgu bērnu mamma un ar pavisam citu skatījumu uz dzīvi kā agrāk. Bet 2 no maniem iespējamiem bērniem zem manas sirds bija vien sekundes pieskārienā.
Šķita, ka pirmajai grūtniecībai vienmēr ir jābūt skaistai, laimīgai, gluži kā filmās, bet ne vienmēr viss notiek tā, kā izsapņots. Pozitīvs grūtniecības tests, priecīga staigāju un gaidu brīdi, kad būs īstais laiks, lai dotos pirmo reizi pie ārsta. Ārsts saka, lai dzīvoju mierīgi un gaidām 7.nedēļu. Dažas dienas pirms plānotās vizītes pamostos un redzu asinis, no sākuma mierinu sevi, ka varbūt tas ir normāli. Dodos ikdienas gaitās, līdz asiņošana paliek arvien stiprāka. Rauju vīru ārā no darbiem un dodamies uz dzemdību namu. Ārsts veic apskati un paziņo, dodamies uz tīrīšanu, USG nav jēgas. Tieši tik vienkārši. Nespēju saņemt sevi rokās, par ko spēju vien uzklausīt pārmetumus no personāla, attieksme kā abortu būtu atnākusi uztaisīt. Citi teiks (un teica), tur taču vēl nekas nebija. Man tie bija pirmie smaidi, pirmie vārdi, pirmie soļi un tik daudzas izsapņotās pirmās reizes ar manu mazo, kurš vairs nav. Procedūra ilga pavisam neilgi, pēc pāris stundām garām dzemdību nama balonu jūrām un smaidīgajiem vecākiem devos es, kā tukša un nekam nederīga. Tad nu tukšā un nekam nederīgā čaula, kas palikusi pāri no sievietes, devās atkopšanās ceļā. Piespiedu sevi ēst, piespiedu sevi gulēt, piespiedu iet izskriet dusmas un skumjas, piespiedu sevi beidzot pasmaidīt, piespiedu sevi atsākt dzīvot. Tā klusām un nemanāmi, lai nav lieki jautājumi.
Pagāja aptuveni 5 mēneši un ārsts deva zaļo gaismu, ja vien esmu gatava. Jo medicīniski nekas netika atrasts. Un te nu atkal, pozitīvs tests. Šoreiz biju gudrāka un nodevu asins analīzes, uzsāku lietot mākslīgo progesteronu. Analīzes nodevu ik pēc divām dienām, lai pārliecinātos par progresu un tad, atkal esmu atpakaļ bezdibenī. Viss beidzies, pat nesākoties. Braucu uz Gaiļezeru, cerot uz cilvēcīgāku attieksmi, bet nekā. Ko tu muļķe tik ātri atklāji, varēji sev to aiztaupīt. Atsakos no tīrīšanas, iespējamo ārpusdzemdes grūtniecības novērošanu, dodos mājās un gaidu, kad medicīniski sakot „tas” jeb mans mazulis, kā gribētu teikt es, iztīrīsies. Daudz laimes vārda dienā, tas saucas! Šoreiz tukšums, pilnīgs tukšums. Ne asaras, nekas. Tikai dusmas. Viss, vairs negribu un liekat visi mani mierā.
Lai nenojūgtos, bieži vien ir kaut kas ļoti kardināli jāmaina dzīvē, saprot to kāds, vai nē. Tā nu ar vīru izlēmām, ka manai veselībai par labu nāks dzīves vietas maiņa. Tuvāk darbam, tuvāk ārstiem. Nospļaujamies uz visu un nopērkam ceļojumu. Pēc ceļojuma atgriežos un jūtu, ir. Tests – negatīvs. Sajūta IR turpinās. Tests pēc divām dienām – pozitīvs. Pozitīvā testa prieks šoreiz izpaužas kā bailes un histērija, ja nu atkal. Trešo reizi vairs sevi nesalasīšu kopā. Izskatos kā narkomāns, jo līdz dakteres vizītei ik pēc 2 dienām dodos uz asins analīzēm kontrolēt rādītājus, vai viss turpinās. Un turpinās, līdz izdzirdu sirdspukstus, līdz uzzinu, ka būs meitiņa, līdz sajūtu pirmās kustības, līdz dāma nekur nesteidzas un aizsēžas līdz 42.nedēļai, līdz dāmai ir zaļi ūdeņi un nabassaite cieši ap kaklu. Bet te nu viņa ir, mana meitiņa, par kuru lūdzos katru dienu, kaut nu būtu viss kārtībā, nākusi pasaulē smagās dzemdībās, bet te nu viņa ir… Nebūt ne tas vieglākais bērns, bet tieši tāpēc viņa ir tik īpaša – mana Ance. Paldies, ka esmu šeit un tagad, kopā ar Anci un savu pārsteiguma dēliņu – Hugo. Nebūtu 2 debesu pūciņas, nebūtu Ances un Hugo. 
Ja vēlies dalīties ar savu Varavīksnes bērna stāstu un dāvanā saņemt mini fotosesiju savam mazulim, raksti man uz ligaminalto@inbox.lv. :)