Elza un Viesturs
Viesturs kļuva par manu draugu jau uzreiz, kā ienāca pa durvīm un bija gatavs bildēties uzreiz. :) Elziņai vajadzēja ilgāku laiku (un motivāciju :D), lai saņemtos. :) Bet viņu abu brūnās acis mani apbūra. :) Turpinājumā Elzas un Viestura mammas, Aijas, stāsts par ceļu cauri vētrai līdz savām divām Varavīksnēm.
"Ir pagājis jau ilgs laiks un varu sakārtot šīs lietas pa plauktiņiem un saprast to, ka katrs šis dzīves pavērsiens ir darījis mūsu ģimeni bagātāku, mūs pieaugušos padarījis vienkāršākus un vēl vairāk iemācījis baudīt to, kas mums ir, nevis skumt par to, kā mums nav. Vēl esam ieguvuši mūsu ģimenes trīs sargeņģeļus un nu jau pat nevaram vairs iedomāties, ja mūsu dzīvē būtu noticis, kas savādāk.
Man pašai ir diezgan nopietna veselības problēma jau no bērnības, tādēļ tas bērnu jautājums jau sen bija zināms, ka ir rūpīgi jāplāno, jāsaskaņo ar ārstiem un tā joprojām. Pirmais bērniņš pieteicās diezgan neplānoti, kaut gan visu laiku bija doma par to, ka tagad nē, vispirms dakteri, kāzas un studijas. Kad bijām šo domu pieņēmuši un nākamais solis bija jāplāno, kā tikt galā ar dakteriem, tad izrādījās, ka bērniņš ir pārstājis augt un viss, rezultāts skaidrs… nu neko, pārdzīvojums, satraukums, bet nu jādzīvo tālāk, neļāvu sev sašļukt, atgriezos darbā un uz priekšu! Pēc gada ļoti nopietni plānojām, ar ārstu zaļo gaismu, bērniņš bija klāt, prieks un saviļņojums, piesardzība, bet plāni lieli. Gāja laiks un pirmajā skrīningā uzrādījās nopietns galvas smadzeņu bojājums, kas bērniņam nekādu nākotni neparedz. Jautājums: „Kāpēc?” nepameta ne brīdi, iznākot no slimnīcas, milzīga fiziska viegluma sajūta, bet garīgi milzīgs tukšums. Pagāja laiks, kad biju gatava atkal par to domāt un runāt, pieteicos pie ģenētiķa uz konsultāciju, tas bija iedvesmojoši, jo tur saliekot visu pa vietām un veicot pārbaudes nonācām pie secinājuma, ka tas ir bijis tā brīža zāļu iespaidā un tagad darīsim gudrāk! Nu pēc gada tiku pie savas mazās princeses! Manas zāles un veselība šo procesu padarīja sarežģītāku, bet tas bija nieks, jo tā balva, kas par to Tev tiks bija milzīga, tikai dodiet man to! Šajā laikā biju diezgan norobežojusies, neļāvu citiem par sevi priecāties, pēc dzemdībām biju īsta kaķene, gribēju pārmērīgi nosargāt no kaut kā. Ar vīru gribējām otru bērniņu diezgan drīz, tā arī saplānojām, bet kad biju jādodas uz pirmo skrīningu sākās pašai ļoti nopietns veselības saasinājums un bija vajadzīga steidzama operācija, kuras laikā bērniņš neizdzīvoja. Tajā brīdī, kad mani gatavoja operācijai, man bija tikai viena doma, maniem bērniem ir vajadzīga vesela un dzīvespriecīga mamma. Tas bija vēl viens zaudējums, bet zināju, ka pēc šī man būs daudz vieglāka grūtniecība un uzlabosies mana dzīves kvalitāte. Cik nu vien ātri bija iespējams, atkopos un dzīvoju ar domu: „Mums būs vēl viens bērniņš!” Nepagāja ne divi gadi un mums pieteicās puika, kurš piedzima vesels, dzīvespriecīgs, atvērts un smaidīgs! Šajā grūtniecībā biju tik brīva, priecīga, neslēpos, man patika, ka apkārt cilvēki par mani priecājas un priecājos kopā ar viņiem. Man likās, ka biju atbrīvojusies no skaudības, no domām, ka man viss izdosies labāk, ka mani bērni tā nedarīs un visām šīm ideālo mammu domām. Es pilnīgi spēju pieņemt citādo un visu uztvēru super vienkārši, mana lielā bērni niķi un izgājieni likās paši par sevi saprotami un man tos vairs nevajadzēja izdzīt, man vajadzēja ar to iemācīties sadzīvot.
Ar savu stāstu gribu teikt, ka ceļš uz laimi ir visiem, tikai katram citāds, tas ir jāizlauž un neviens to mūsu vietā nedarīs! Ja ir kādi medicīniski šķēršļi, tad katrai mammai ir jāatrod savi dakteri ar kuriem kopā mesties šajā izaicinājumā, es tādus esmu atradusi un mums kopā tas izdevās! Paldies viņiem par to!"
