Bruno
Bruno pie manis ieradās un uzreiz bija gatavs draudzēties, līdz brīdim, kad sāku zibināt zibspuldzi, tad gan kļuva mazliet neapmierināts. :D Vispār šo 9 mēnešu laikā esmu pamanījusi, ka Varavīksnes bērniņi atšķiras no citiem. Viņi ir jūtīgāki, bet no viņiem staro tāds milzīgs gaišums. :) Turpinājumā Bruno mammas, Gitas, garo gadu stāsts par ceļu līdz Varavīksnes bērniņam Bruno.
Bruno pie manis ieradās un uzreiz bija gatavs draudzēties, līdz brīdim, kad sāku zibināt zibspuldzi, tad gan kļuva mazliet neapmierināts. :D Vispār šo 9 mēnešu laikā esmu pamanījusi, ka Varavīksnes bērniņi atšķiras no citiem. Viņi ir jūtīgāki, bet no viņiem staro tāds milzīgs gaišums. :) Turpinājumā Bruno mammas, Gitas, garo gadu stāsts par ceļu līdz Varavīksnes bērniņam Bruno.
"Kopš sevi atceros, man visu laiku ir patikuši bērni un esmu tos auklējusi jau no agras bērnības. Un visiem teicu, ka man būs 4 bērni.
2006.gada Ziemassvētkos es savam vīrietim teicu, ka ļoti gribu bērniņu. Un apmēram 2 mēnešu laikā es paliku stāvoklī. Atceros, ka gribējās apelsīnus un marinētas sēnes :). Toreizējā ginekoloģe uz manu prieka vēsti telefonā pajautāja - vai ir vēlme saglabāt grūtniecību? Ir pats grūtniecības sākums, vēl viss kas var atgadīties.. Biju ļoti šokēta un zvanīju uzreiz savai draudzenei un lūdzu citas dakteres kontaktus. Es biju paspējusi visu ko saadīt un satamborēt, es tiešām ļoti gribēju bērnu. Lieldienās paziņojām savai ģimenei foršos jaunumus. Tajā pašā vakarā vai nākamā dienā bēbītis jau bija izlēmis pie mums nepalikt .. USG apstiprināja, ka mazuļa sirds ir apstājusies. Termiņš ~6-7.nedēļas.
Mani nosūtīja uz Dzemdību namu veikt abortu. Par to tukšuma sajūtu, kas pārņem pēc tās operācijas, mani sapratīs tikai sievietes, kuras piedzīvojušas ko līdzīgu.. Par ārstu un māsiņu profesionalitāti man ir tikai visbēdīgākā pieredze.., līdz 2018.gadam.
Atceros kā pēc aborta, nu jau mājās, gulēju gultā un skatījos uz bērziem, kuru lapas spīguļoja saulītē, un domāju, kā diez būtu ja es tagad lektu tajos zaros..
Pēc trim mēnešiem daktere, kuru nomainīju, teica, ka varam mēģināt atkal un tā vienkārši notiek. Man gan vēl joprojām likās, ka tikai filmās.
Oktobrī es paliku stāvoklī un grūtniecības tests rādīja pavisam bālu otro svītriņu. Bet nu atkal -" tā varot būt un iespējams mazs termiņš utt." Dzēru progesteronu, jo tas bija pazemināts un dzīvojām dienu no dienas tālāk. Līdz atkal kārtējā "smērēšanās", USG, dakteri, asaras, aborts - šoreiz Stradiņos.
Šķiet pēc 3.aborta ginekoloģe ieteica, ka tagad gan varētu iet tur un tur, un tur..
Vīrietim analīzes labas, man analīzes labas, Ģenētikas centrā - "nē, nu man ir bijis, ka sievietei pēc 11 abortiem piedzimst pilnīgi vesels bērniņš " es saprotu, ko es te ar saviem 3 vispār daru.. Hromosomās viss kārtībā. Endokrinologs un visādi citādi "-logi" neko gudrāku par "mācies, strādā un gribi bērnu?" no sevis izspiest nevarēja.. Es turpināju uzdot savu "kāpēc?.."
2008.gada septembrī mēs apprecējāmies, jo šķita, ka mazulis skatās uz mums, lai mēs visu tā "pēc grāmatas" pareizi izdarām :)
2010.gada pavasarī mums jau bija 4 zvaigžņu bērniņi. Un netikšana ar šo galā, noteikti bija viens no iemesliem, kāpēc mēs ar vīru izšķīrāmies, ne jau tāpēc, ka mēs pārstātu viens otru mīlēt..
2012.gada vasarā ar bijušo vīru nolēmām būt kopā atkal un atkal "mēģināt mazuli" un atkal 2012. gada 22.decembrī es iznācu, šoreiz no Gaiļezera slimnīcas, ar kārtējo tukšuma un nepilnvērtīgas sievietes sajūtu.. Šoreiz es jau biju nedaudz gudrāka un dzirdējusi, ka aborti nav jāveic šādos gadījumos- tik agros termiņos, bet no rīta, drošības pēc, tomēr nolēmām doties uz Gaiļezera uzņemšanu. Tur gan bija burvīga daktere! Viņa man pat uzzīmēja zīmējumu, lai paskaidrotu, nu kas tad kā tur notiek tajā apaugļošanās procesā, ka mūsu bērniņi "nenoturas" ne ar Utrogestan, ne ar citu progesterona devu.
Drīz pēc tam mana labākā draudzene, kura pati ir 2 varavīksnes bērniņu mamma, teica, ka vairs nespēj manī klausīties un atsakās ar mani runāt :), man ir jāmeklē palīdzība, lai pārstrādātu gadu laikā notikušo. Tā no 2013.gada es regulāri sāku apmeklēt Psihoterapeitu. Un pēc pāris gadiem arī mēs nonācām punktā, kur man bija jāveic atvadīšanās no saviem bērniņiem, jo es viņus nebiju palaidusi. Gadu laikā iegādātās un sarūpētās lietas es nolēmu atdot BABY BOX Jelgavas slimnīcai..
2014.gada vasarā sākās mana krīze, bet bez krīzes taču nevar notikt pārmaiņas. Es zaudēju darbu, dzīvokli, vienkārši sevi un sapratu, ka Latvijai mani nevajag, es nemāku šeit būt.
Draudzene, ar 4 mēnešus vecu mazuli, uzņēma mani pie sevis. Pārdevu savu auto un nopirku vienvirziena biļeti uz Bangkoku, kur klases biedrs teica, ka pedagogus šeit izķer un darbu dabūšu.
Zaudēt man nebija ko, kā vien iegūt kolosālu pieredzi un ja ne darbu, tad vismaz ceļojumu.
Terapiju turpināju arī caur Skype, jo Bangkokā paliku nepilnus divus gadus.
2016.gada Decembrī es biju izbeigusi savas darba attiecības Bangkokā un atgriezos Latvijā, ar tikpat neskaidru nākotnes plānu kā pirms diviem gadiem dodoties turp.
2017. gadā es uzreiz atradu darbu skolā, sāku pasniegt privātstundas, meklēju iespējas turpināt Montessori pedagoģijas kursus un vienkārši man bija vajadzīgs pusgads, lai apjēgtu, ka esmu nonākusi atpakaļ Latvijā.
Vasarā mēs devāmies pie draudzenes ieteikta daktera. Mans vīrietis gribēja, lai veicam mākslīgo apaugļošanu, jo viņš vairs negrib piedzīvot to kas piedzīvots, es gan visādi mēģināju skaidrot, ka neesam neauglīgi un arī ne pietiekami veci un mūsu bēbītis atnāks, vienkārši vēl nav īstais brīdis.
Man tā bija ļoti, ļoti satraucoša vizīte, jo kopš pēdējā šāda apmeklējuma bija pagājuši 5 gadi.. Ar visu savu biezo izmeklējumu mapi padusē devāmies pie doka. Viņš pirmajās piecās minūtēs mums paziņoja, ka nekāda apaugļošana mums nav vajadzīga, lai ejam mājās un trenējamies :).
Mēs sapratām, ka BEIDZOT, pēc 11 gadiem, esam atvēruši īstās durvis!
Atkal pārbaudes un plāni, bet viss tā ticami un pa īstam. Bija pagājis pusgads. Mēs abi tādi pašpietiekami, vienkārši laimīgi un noguruši :), par trenēšanos piemirsuši.
2018.gada janvārī es biju sagaidījusi kaut kādu jocīgu ciklu. Eju pie sava ārsta, viņš nozīmē man progesterona devas un norunājam sazināties. Nu iet tas janvāris un gaidu to savu ciklu kuru katru dienu un kā nav, tā nav. Es tik palieku ar vien pūcīgāka.., par hormonu lietošanu, par darbu, un no tiem hormoniem krūtis sāp..;)
Un visu laiku tikai stāstu draudzenei, kas man tur notiek. Līdz viņa man ar lielajiem burtiem raksta - UZTAISI TESTU! TAGAD! Es sāku čīkstēt, ka 21:00 vakarā, tāpat neko neuzrādīs. Bet tie man no Ķīnas iepirkti un atdoti, var taisīt kaut 7x dienā :)
Pēc 5 min testa strēmelīte NEAPŠAUBĀMI ar divām tumšām svītriņām! Es šokā, priecīga, šokā.. Tāda uz pauzes..
Pasaku draugam, šis priecīgs, bet piesardzīgi.
Nu sēžam abi blakus, pirmdienas vakarā ap 22:00. Bet gulēt taču jāiet :))
Tā sākās mans, līdz tam, īpašākais dzīves gads. Es zināju, ka nav ko zvanīt dakterim pirms nebūšu pati uztaisījusi PG un HCG. Es nekad mūžā savās grūtniecībās nebiju redzējusi tik augstus rādītājus. Zvanu otrdienas vakarā dokam un saku, nu tā un tā, bet HCG 33 000. Viņš man klausulē - "BET TAD JAU TU MAN RIKTĪGI ESI STĀVOKLĪ! Brauc šurp, skatīsimies, kas tur ir! "
Manam varavīksnes bērniņam ritēja jau 7.- 8.nedēļa. Ar kārtīgu sirds ritmu. Mans dakteris darīja visu, lai mūsu, bēbītis šoreiz izdzīvo!
Tikāmies ik pēc 2 -3 nedēļām. 11. nedēļā, pēc kārtējās USG, doks apstiprina, ka viss ok un sirsniņa tāda un kājiņas tur un mugurkauls utt.. Un māsiņa, kura mēra asinsspiedienu, man saka, "nu redz, tad jau viss būs kārtībā"! Un es vairs savu asaru jūru nespēju apstādināt. Māsiņa sauc iekšā dakteri un šis mani ierauga un cieši samīļo un saka, "nu tad beidzot prieka asaras!" Es biju pieņēmusi savu bērniņu! Pieņēmusi, ka es te vairs neiešu padoties, jo arī viņš netaisās. Biju pa īstam, līdz galam sajutusi savu stāvokli.
15. nedēļā bēbis parādīja, ka nebūšu nekāda meiteņu mamma, kā man vienmēr šķitis :) Man būs jāaudzina dēls :). Tiešām atceros šo agro pavasara dienu, kā ļoti, ļoti laimīgu. Ļoti !
Pirmās kustības sāku just ap 19.-20.nedēļu. Tā sajūta! To gribās izjust atkal un atkal. Man, protams, arī bija skaidrs, ka Rīgā es nedzemdēšu! Uzmeklēju draudzenes vecmāti un 19. grūtniecības nedēļā mēs jau iepazināmies, kur pirmās 30min es raudāju krokodila asaras, jo viņa man skaidri pateica, ka esmu riska grūtniece, 5 aborti var iekļaut pēcdzemdību smagu asiņošanu un varbūt man jāapdomā Stradiņi. Es to ne par kādu naudu nebiju gatava pieņemt.
Stārķa Ligzdā sāku apmeklēt divas nodarbības nedēļā, vingrojot un mīļojot savu punci. Intensīvi mācoties un klausoties visu ko lieliskās vecmātes un dūlas tur sniedz. Un tā patiesā mīlestība.. Man tas bija tik ļoti vajadzīgs. Justies droši! Ļaut būt pašai sev! Būt uzklausītai, atbalstītai un iedrošinātai! Vienmēr justies gaidītai! Es vēl joprojām, ik pa laikam, pasakos domās Dinai par šī ģimenes centra izveidi. Es beidzot saņēmos drosmi teikt - "mani sauc Gita, šis ir mans 6. bēbītis, bet pirmais tik liels, un man rit 20. grūtniecības nedēļa ".. Kad to klusiņām pateicu, tad saņēmu no vecmātes iedrošinājumu - ka no tā nav "jākaunas", mēs esam vecmātes, un piedzīvojušas visu.." Arī es šajā gadā dzirdēju daudz ģimeņu stāstu, tiešām daudz, par viņu zvaigžņu un varavīkšņu mazuļiem..
Bija grūti pieņemt lēmumu nestrādāt, lai būtu miers no tonusiem un rūpēties tikai par sevi un mazo cilvēku.
Es lasīju un prasīju, un klausījos cik vien iespējams, lai pēc iespējas labāk un dabiskāk un maigāk notiktu mana un mazuļa piedzimšana par mammu un bēbīti. Bija arī jāpaskatās acīs skarbajām lietām no bērnības, it visam, kas varētu man "neļaut" dzemdēt.
Tad, Jūnija sākumā, pēkšņi nomira mans tētis. Arī tas man bija jāizsēro un jāpārstrādā grūtniecībā, jo uz bērēm es negāju un ģimene ļoti mani centās sargāt un beigās šo ziņu uzticēja pateikt manam vīrietim .
Ar draugu mēs izlēmām apprecēties atkal. Tā nu apvienojām punča fotosesiju ar kāzu dienu :). Šobrīd mums ir jociņš, vai svinēsim gada kāzu jubileju vai 11 gadu!?
Augustā es beidzu peldēt un drīz pēc tam arī sāku nevingrot, pēc vecmātes lūguma, lai palieku nepareizāka ;). Lai atslābstu. Ar vīru katru dienu gan daudz staigājām un man abas rokas mazais bēbis bija tā nospiedis, ka tās visu laiku tirpa. Pat mēnesi apmēram pēc dzemdībām :). Un vēl es paspēju nokārtot savu Montessori eksāmenu.
Nedēļu pirms dzemdībām man sākās visādi mazie priekšvēstneši.. Un es tik hop, vannā iekšā un rakstu vecmātei :)
Ritēja 40. nedēļa. Pēdējā apskatē - bēbīša toņu un Brextona kontrakciju shēmiņā bija skaidrs, ka puiks vēl tā galīgi nekur nesteidzas. Otrdienas vizītē pie vecmātes, viņa konstatēja 1cm atvērumu, bet nu tas tāds mazumiņš. Kamēr es gulēju uz sāna ar sava bērniņa tonīšiem fonā, vecmāte ieritinājusies krēslā man pretī, lasīja manu dzemdību plānu un man bira asaras.. Tik sirsnīgs, tik neticams, tik lielisks, tik īpašs mūsu ideālais satikšanās plāns..
Piektdienas vakarā vīrs cenšas pabeigt darbus, es tik pačīkstu, ka man grūti un mēs vēl nenojaušam, ka šī ir mūsu pēdējā diena divatā. Ap 2:00 naktī Oksitocīns nostrādā, kā pēc grāmatas :) un uz rīta pusi esmu sazinājusies ar vecmāti, lienu vannā, jo jāizmazgā taču mati :). Vīrs jau komunicē ar vecmāti un pēc 8:00 dodamies uz Siguldu. Ap 9:00 esam tur un 11:00 mūsu mazais simtgades cilvēciņš ir iepeldējis pasaulē. Bruno, 3800g un 56cm garš.
Bruno piedzima mana tēta vārda dienā… Mēs esam piedzimuši par ģimeni!
Bruno kopš pirmajām ēšanas reizēm smaida. Paēd, iemieg un smaida. Vecmāte man pastāsta, ka tā bērniņš pasakās mammai par grūtniecības laiku.
Kad vīram prasu, vai mēs paspēsim tos 4 bērniņus? Viņš saka, ka mēs jau tam esam par vecu, neizturēsim, un Bruno taču ir tik burvīgs :)
2006.gada Ziemassvētkos es savam vīrietim teicu, ka ļoti gribu bērniņu. Un apmēram 2 mēnešu laikā es paliku stāvoklī. Atceros, ka gribējās apelsīnus un marinētas sēnes :). Toreizējā ginekoloģe uz manu prieka vēsti telefonā pajautāja - vai ir vēlme saglabāt grūtniecību? Ir pats grūtniecības sākums, vēl viss kas var atgadīties.. Biju ļoti šokēta un zvanīju uzreiz savai draudzenei un lūdzu citas dakteres kontaktus. Es biju paspējusi visu ko saadīt un satamborēt, es tiešām ļoti gribēju bērnu. Lieldienās paziņojām savai ģimenei foršos jaunumus. Tajā pašā vakarā vai nākamā dienā bēbītis jau bija izlēmis pie mums nepalikt .. USG apstiprināja, ka mazuļa sirds ir apstājusies. Termiņš ~6-7.nedēļas.
Mani nosūtīja uz Dzemdību namu veikt abortu. Par to tukšuma sajūtu, kas pārņem pēc tās operācijas, mani sapratīs tikai sievietes, kuras piedzīvojušas ko līdzīgu.. Par ārstu un māsiņu profesionalitāti man ir tikai visbēdīgākā pieredze.., līdz 2018.gadam.
Atceros kā pēc aborta, nu jau mājās, gulēju gultā un skatījos uz bērziem, kuru lapas spīguļoja saulītē, un domāju, kā diez būtu ja es tagad lektu tajos zaros..
Pēc trim mēnešiem daktere, kuru nomainīju, teica, ka varam mēģināt atkal un tā vienkārši notiek. Man gan vēl joprojām likās, ka tikai filmās.
Oktobrī es paliku stāvoklī un grūtniecības tests rādīja pavisam bālu otro svītriņu. Bet nu atkal -" tā varot būt un iespējams mazs termiņš utt." Dzēru progesteronu, jo tas bija pazemināts un dzīvojām dienu no dienas tālāk. Līdz atkal kārtējā "smērēšanās", USG, dakteri, asaras, aborts - šoreiz Stradiņos.
Šķiet pēc 3.aborta ginekoloģe ieteica, ka tagad gan varētu iet tur un tur, un tur..
Vīrietim analīzes labas, man analīzes labas, Ģenētikas centrā - "nē, nu man ir bijis, ka sievietei pēc 11 abortiem piedzimst pilnīgi vesels bērniņš " es saprotu, ko es te ar saviem 3 vispār daru.. Hromosomās viss kārtībā. Endokrinologs un visādi citādi "-logi" neko gudrāku par "mācies, strādā un gribi bērnu?" no sevis izspiest nevarēja.. Es turpināju uzdot savu "kāpēc?.."
2008.gada septembrī mēs apprecējāmies, jo šķita, ka mazulis skatās uz mums, lai mēs visu tā "pēc grāmatas" pareizi izdarām :)
2010.gada pavasarī mums jau bija 4 zvaigžņu bērniņi. Un netikšana ar šo galā, noteikti bija viens no iemesliem, kāpēc mēs ar vīru izšķīrāmies, ne jau tāpēc, ka mēs pārstātu viens otru mīlēt..
2012.gada vasarā ar bijušo vīru nolēmām būt kopā atkal un atkal "mēģināt mazuli" un atkal 2012. gada 22.decembrī es iznācu, šoreiz no Gaiļezera slimnīcas, ar kārtējo tukšuma un nepilnvērtīgas sievietes sajūtu.. Šoreiz es jau biju nedaudz gudrāka un dzirdējusi, ka aborti nav jāveic šādos gadījumos- tik agros termiņos, bet no rīta, drošības pēc, tomēr nolēmām doties uz Gaiļezera uzņemšanu. Tur gan bija burvīga daktere! Viņa man pat uzzīmēja zīmējumu, lai paskaidrotu, nu kas tad kā tur notiek tajā apaugļošanās procesā, ka mūsu bērniņi "nenoturas" ne ar Utrogestan, ne ar citu progesterona devu.
Drīz pēc tam mana labākā draudzene, kura pati ir 2 varavīksnes bērniņu mamma, teica, ka vairs nespēj manī klausīties un atsakās ar mani runāt :), man ir jāmeklē palīdzība, lai pārstrādātu gadu laikā notikušo. Tā no 2013.gada es regulāri sāku apmeklēt Psihoterapeitu. Un pēc pāris gadiem arī mēs nonācām punktā, kur man bija jāveic atvadīšanās no saviem bērniņiem, jo es viņus nebiju palaidusi. Gadu laikā iegādātās un sarūpētās lietas es nolēmu atdot BABY BOX Jelgavas slimnīcai..
2014.gada vasarā sākās mana krīze, bet bez krīzes taču nevar notikt pārmaiņas. Es zaudēju darbu, dzīvokli, vienkārši sevi un sapratu, ka Latvijai mani nevajag, es nemāku šeit būt.
Draudzene, ar 4 mēnešus vecu mazuli, uzņēma mani pie sevis. Pārdevu savu auto un nopirku vienvirziena biļeti uz Bangkoku, kur klases biedrs teica, ka pedagogus šeit izķer un darbu dabūšu.
Zaudēt man nebija ko, kā vien iegūt kolosālu pieredzi un ja ne darbu, tad vismaz ceļojumu.
Terapiju turpināju arī caur Skype, jo Bangkokā paliku nepilnus divus gadus.
2016.gada Decembrī es biju izbeigusi savas darba attiecības Bangkokā un atgriezos Latvijā, ar tikpat neskaidru nākotnes plānu kā pirms diviem gadiem dodoties turp.
2017. gadā es uzreiz atradu darbu skolā, sāku pasniegt privātstundas, meklēju iespējas turpināt Montessori pedagoģijas kursus un vienkārši man bija vajadzīgs pusgads, lai apjēgtu, ka esmu nonākusi atpakaļ Latvijā.
Vasarā mēs devāmies pie draudzenes ieteikta daktera. Mans vīrietis gribēja, lai veicam mākslīgo apaugļošanu, jo viņš vairs negrib piedzīvot to kas piedzīvots, es gan visādi mēģināju skaidrot, ka neesam neauglīgi un arī ne pietiekami veci un mūsu bēbītis atnāks, vienkārši vēl nav īstais brīdis.
Man tā bija ļoti, ļoti satraucoša vizīte, jo kopš pēdējā šāda apmeklējuma bija pagājuši 5 gadi.. Ar visu savu biezo izmeklējumu mapi padusē devāmies pie doka. Viņš pirmajās piecās minūtēs mums paziņoja, ka nekāda apaugļošana mums nav vajadzīga, lai ejam mājās un trenējamies :).
Mēs sapratām, ka BEIDZOT, pēc 11 gadiem, esam atvēruši īstās durvis!
Atkal pārbaudes un plāni, bet viss tā ticami un pa īstam. Bija pagājis pusgads. Mēs abi tādi pašpietiekami, vienkārši laimīgi un noguruši :), par trenēšanos piemirsuši.
2018.gada janvārī es biju sagaidījusi kaut kādu jocīgu ciklu. Eju pie sava ārsta, viņš nozīmē man progesterona devas un norunājam sazināties. Nu iet tas janvāris un gaidu to savu ciklu kuru katru dienu un kā nav, tā nav. Es tik palieku ar vien pūcīgāka.., par hormonu lietošanu, par darbu, un no tiem hormoniem krūtis sāp..;)
Un visu laiku tikai stāstu draudzenei, kas man tur notiek. Līdz viņa man ar lielajiem burtiem raksta - UZTAISI TESTU! TAGAD! Es sāku čīkstēt, ka 21:00 vakarā, tāpat neko neuzrādīs. Bet tie man no Ķīnas iepirkti un atdoti, var taisīt kaut 7x dienā :)
Pēc 5 min testa strēmelīte NEAPŠAUBĀMI ar divām tumšām svītriņām! Es šokā, priecīga, šokā.. Tāda uz pauzes..
Pasaku draugam, šis priecīgs, bet piesardzīgi.
Nu sēžam abi blakus, pirmdienas vakarā ap 22:00. Bet gulēt taču jāiet :))
Tā sākās mans, līdz tam, īpašākais dzīves gads. Es zināju, ka nav ko zvanīt dakterim pirms nebūšu pati uztaisījusi PG un HCG. Es nekad mūžā savās grūtniecībās nebiju redzējusi tik augstus rādītājus. Zvanu otrdienas vakarā dokam un saku, nu tā un tā, bet HCG 33 000. Viņš man klausulē - "BET TAD JAU TU MAN RIKTĪGI ESI STĀVOKLĪ! Brauc šurp, skatīsimies, kas tur ir! "
Manam varavīksnes bērniņam ritēja jau 7.- 8.nedēļa. Ar kārtīgu sirds ritmu. Mans dakteris darīja visu, lai mūsu, bēbītis šoreiz izdzīvo!
Tikāmies ik pēc 2 -3 nedēļām. 11. nedēļā, pēc kārtējās USG, doks apstiprina, ka viss ok un sirsniņa tāda un kājiņas tur un mugurkauls utt.. Un māsiņa, kura mēra asinsspiedienu, man saka, "nu redz, tad jau viss būs kārtībā"! Un es vairs savu asaru jūru nespēju apstādināt. Māsiņa sauc iekšā dakteri un šis mani ierauga un cieši samīļo un saka, "nu tad beidzot prieka asaras!" Es biju pieņēmusi savu bērniņu! Pieņēmusi, ka es te vairs neiešu padoties, jo arī viņš netaisās. Biju pa īstam, līdz galam sajutusi savu stāvokli.
15. nedēļā bēbis parādīja, ka nebūšu nekāda meiteņu mamma, kā man vienmēr šķitis :) Man būs jāaudzina dēls :). Tiešām atceros šo agro pavasara dienu, kā ļoti, ļoti laimīgu. Ļoti !
Pirmās kustības sāku just ap 19.-20.nedēļu. Tā sajūta! To gribās izjust atkal un atkal. Man, protams, arī bija skaidrs, ka Rīgā es nedzemdēšu! Uzmeklēju draudzenes vecmāti un 19. grūtniecības nedēļā mēs jau iepazināmies, kur pirmās 30min es raudāju krokodila asaras, jo viņa man skaidri pateica, ka esmu riska grūtniece, 5 aborti var iekļaut pēcdzemdību smagu asiņošanu un varbūt man jāapdomā Stradiņi. Es to ne par kādu naudu nebiju gatava pieņemt.
Stārķa Ligzdā sāku apmeklēt divas nodarbības nedēļā, vingrojot un mīļojot savu punci. Intensīvi mācoties un klausoties visu ko lieliskās vecmātes un dūlas tur sniedz. Un tā patiesā mīlestība.. Man tas bija tik ļoti vajadzīgs. Justies droši! Ļaut būt pašai sev! Būt uzklausītai, atbalstītai un iedrošinātai! Vienmēr justies gaidītai! Es vēl joprojām, ik pa laikam, pasakos domās Dinai par šī ģimenes centra izveidi. Es beidzot saņēmos drosmi teikt - "mani sauc Gita, šis ir mans 6. bēbītis, bet pirmais tik liels, un man rit 20. grūtniecības nedēļa ".. Kad to klusiņām pateicu, tad saņēmu no vecmātes iedrošinājumu - ka no tā nav "jākaunas", mēs esam vecmātes, un piedzīvojušas visu.." Arī es šajā gadā dzirdēju daudz ģimeņu stāstu, tiešām daudz, par viņu zvaigžņu un varavīkšņu mazuļiem..
Bija grūti pieņemt lēmumu nestrādāt, lai būtu miers no tonusiem un rūpēties tikai par sevi un mazo cilvēku.
Es lasīju un prasīju, un klausījos cik vien iespējams, lai pēc iespējas labāk un dabiskāk un maigāk notiktu mana un mazuļa piedzimšana par mammu un bēbīti. Bija arī jāpaskatās acīs skarbajām lietām no bērnības, it visam, kas varētu man "neļaut" dzemdēt.
Tad, Jūnija sākumā, pēkšņi nomira mans tētis. Arī tas man bija jāizsēro un jāpārstrādā grūtniecībā, jo uz bērēm es negāju un ģimene ļoti mani centās sargāt un beigās šo ziņu uzticēja pateikt manam vīrietim .
Ar draugu mēs izlēmām apprecēties atkal. Tā nu apvienojām punča fotosesiju ar kāzu dienu :). Šobrīd mums ir jociņš, vai svinēsim gada kāzu jubileju vai 11 gadu!?
Augustā es beidzu peldēt un drīz pēc tam arī sāku nevingrot, pēc vecmātes lūguma, lai palieku nepareizāka ;). Lai atslābstu. Ar vīru katru dienu gan daudz staigājām un man abas rokas mazais bēbis bija tā nospiedis, ka tās visu laiku tirpa. Pat mēnesi apmēram pēc dzemdībām :). Un vēl es paspēju nokārtot savu Montessori eksāmenu.
Nedēļu pirms dzemdībām man sākās visādi mazie priekšvēstneši.. Un es tik hop, vannā iekšā un rakstu vecmātei :)
Ritēja 40. nedēļa. Pēdējā apskatē - bēbīša toņu un Brextona kontrakciju shēmiņā bija skaidrs, ka puiks vēl tā galīgi nekur nesteidzas. Otrdienas vizītē pie vecmātes, viņa konstatēja 1cm atvērumu, bet nu tas tāds mazumiņš. Kamēr es gulēju uz sāna ar sava bērniņa tonīšiem fonā, vecmāte ieritinājusies krēslā man pretī, lasīja manu dzemdību plānu un man bira asaras.. Tik sirsnīgs, tik neticams, tik lielisks, tik īpašs mūsu ideālais satikšanās plāns..
Piektdienas vakarā vīrs cenšas pabeigt darbus, es tik pačīkstu, ka man grūti un mēs vēl nenojaušam, ka šī ir mūsu pēdējā diena divatā. Ap 2:00 naktī Oksitocīns nostrādā, kā pēc grāmatas :) un uz rīta pusi esmu sazinājusies ar vecmāti, lienu vannā, jo jāizmazgā taču mati :). Vīrs jau komunicē ar vecmāti un pēc 8:00 dodamies uz Siguldu. Ap 9:00 esam tur un 11:00 mūsu mazais simtgades cilvēciņš ir iepeldējis pasaulē. Bruno, 3800g un 56cm garš.
Bruno piedzima mana tēta vārda dienā… Mēs esam piedzimuši par ģimeni!
Bruno kopš pirmajām ēšanas reizēm smaida. Paēd, iemieg un smaida. Vecmāte man pastāsta, ka tā bērniņš pasakās mammai par grūtniecības laiku.
Kad vīram prasu, vai mēs paspēsim tos 4 bērniņus? Viņš saka, ka mēs jau tam esam par vecu, neizturēsim, un Bruno taču ir tik burvīgs :)
