Ričards
Tā kā es ikdienā esmu pieradusi strādāt ar mazuļiem, tad, strādāt ar 7gadīgo Ričardu man likās tik ļoti viegli, visu varēja sarunāt un modelis gatavs sadarbībai (ne pārāk ilgai un tomēr :D). Turpinājumā Ričarda mammas, Ievas, stāsts par ceļu cauri vētrai līdz savai Varavīksnei.
"Ar vīru bijām nepilnu gadu kā iepazinušies, dzīve dzirksteļoja un jūra bija līdz ceļiem. Par bērniņu bijām sākuši domāt, bet kā saka: “kamēr cilvēks domā, Dievs dara” un 2010.gada vasarā ieraudzījām maģiskās divas strīpiņas.
Pirmās emocijas bija laime un bailes kopā, pat nezinu vai šādām sajūtam ir nosaukums, jo tikai tad, tā līdz galam sapratām, ka pavisam drīz vairs nebūsim mēs divi vien.
Grūtniecības sākums bija skaists, protams, ka nedaudz miegains un šķebinošs, bet skaists un jutos aizrauta. Viss notika pirmo reizi - pirmais USG, pirmā bildīte, pirmās zeķītes, pirmie apsveikumi un pirmās sajūtas, kad mazulis paziņo ar vieglu kņudināšanu: “es te esmu!”. Tā nemanot bija klāt rudens. Atceros, kā fotografējāmies “zelta rudenī” Siguldā un es savu 18 nedēļas lielo punci centos īpaši akcentēt, jo viņš jau bija TIK LIELS, tā vismaz man likās. Bija pienācis laiks kārtējai USG, uz ko devāmies ar prieku un satraukumu, jo cerējām, ka uzzināsim mazulīša dzimumu.
Ginekoloģe, kas veica USG bija ļoti strikta un vīru no kabineta “izstūma”, norādot, ka nav nekāds bezmaksas kino. Vīrs arī neko daudz neprotestēja un pacietīgi gaidīja mani aiz durvīm. Procedūras laikā daktere runāja maz, neatceros kā tieši (ļoti daudzas skumjās un sāpīgās lietas no atmiņas ir pagaisušas), bet viņa paziņoja, ka auglim ir smagas patoloģijas un nozīmēja atkārtotu USG ģenētikas centrā. Vienīgais ko spēju viņai pajautāt, vai viņš izdzīvos, uz ko saņēmu atbildi NĒ.
Izejot no kabineta es nespēju parunāt, acis bija pilnas asarām un balss bija pazudusi. Vīrs nesaprata un prašņāja kas noticis, ko teica…, bet es nespēju pateikt NEKO. Asaras bira un vārdu nebija. Es pat nezināju ko teikt, jo bija bail sākt runāt, bail ka sākšu raudāt pilnā kaklā, likās - jo ilgāk klusēšu un neteikšu, jo vairāk attālināšu realitāti. Sāku runāt tikai nonākot stāvvietā, asaras plūda un nebeidza rimties turpmākās 3 nedēļas…
Turpmākie notikumi man ir kā “miglā tīti”, ģenētikas centrs, amniocentēze, ārstu komisijas un USG aiz USG. Katru reizi informācija par bērniņa stāvokli pasliktinājās un cerības kusa…
Visspilgtāk atmiņā palikušas sajūtas Ģenētikas centra uzgaidāmajās telpās, tik daudz sāpju pilnu, skumju un saraudātu acu es nekur citur neesmu redzējusi. Tur valda klusums, jo neviens nerunā… Ir dzirdama tikai klusa raudāšana. Tā ir vieta, kur cerība mirst…
Pec 3 nedēļām Dzemdību namā nepilnu 23 nedēļas vecs piedzima mūsu dēliņš…piedzima jau aizmidzis. Paldies vecmātei, kas pierunāja mūs atvadīties, jo sākumā teicu, ka negribu redzēt. Atceros, ka smaidīju… Viņam bija tik mazas un mīlīgas pēdiņas.
Vissmagākā sajūta bija doties prom no Dzemdību nama ar tukšām rokām.
Un kā „saldais ēdiens” – tikai 75% tiek doti, ka nākošais bērniņš mums būs bez veselības problēmām.
Nākošo reizi mēģināt atļāva ne ātrāk kā pēc gada.
Ziņas nebija patīkamas… Sākām apsvērt, ko lai dara. Atradām, ka ASV ir iespējams veikt analīzes…, bet, kamēr mēs meklējām, nemaz nepamanījām, ka mans cikls, kurš vēl arvien nebija normāli līdz galam atjaunojies, bija pazudis pavisam. Secinājums – nevar būt, bet ES ATKAL ESMU STĀVOKLĪ ! Bijām nobijušies, pat pārbijušies – pagājuši tikai pieci mēneši, ko teiks ārsti, vai mans organisms gan fiziski, gan psiholoģiski izturēs. Bet, tā kā mazulis bija nolēmis ierasties šai pasaulē, mums izvēles iespējas nebija!
Grūtniecība aizritēja viegli, nevienu brīdi nebija ne smagi, ne grūti. Pat bērnistabas pēdējos krāsošanas darbus (zīmēju zālīti gar sienas malu) veicu dienu pirms dzemdībām. Mūsu varavīksnes bērniņš, Ričardiņš, piedzima dienu pēc noteiktā dzemdību datuma, dzemdības bija sāpīgas, bet tas viss bija tā vērts. Puišelis bija liels – 4630g un 56cm. Bijām laimīgi. Tik laimīgi!!!
Gadu un mēnesi pēc pirmā puišeļa piedzimšanas, sagaidīju savu otro dēliņu (interesanti, jo eņģelīša bērniņam noliktais dzemdību datums bija 13.februāris un mans otrais dēliņš piedzima 13.februārī – manā dzimšanas dienā).
Un 2016.gada septembrī sagaidījām arī mazo māsiņu.
Dzīve atņem vienu, bet dod vietā ko DAUDZ VAIRĀK.
Ir grūti to saprast, īpaši vissmagākajā brīdī, bet ir jāļaujas. Ir jāizraud un jāizsēro, tas nav viegli un ir brīži, kad šķiet, ka tam pāri nav iespējams tikt. Bet tieši tāpat, kā pēc negaisa, kad esi purināta vējā, izmirkusi lietū un dauzīta krusā, Tu, ieraugot varavīksni, spēj pasmaidīt, tā arī ir dzīve. Smaids atgriežas un skumjas atkāpjas..."
Ja vēlies dalīties ar savu Varavīksnes bērna stāstu un dāvanā saņemt mini fotosesiju savam Varavīksnes bērnam, raksti man uz ligaminalto@inbox.lv. :)
